Februāra sākumā dārzā valda mānīgs miers. Lai gan visapkārt vēl ir sniegs un sals, saule sāk spīdēt arvien spožāk, radot nopietnu pārbaudījumu mūžzaļajiem augiem, piemēram, tūjām un kadiķiem.
Saule tos silda, bet zeme joprojām ir sasalusi, un tieši šī kombinācija dārzam ir liels pārbaudījums.
Problēma slēpjas pavisam vienkāršā fizikā. Rudenī un ziemā, kad zeme sasalst, augu saknes vairs nevar uzņemt ūdeni. Augs it kā aizmieg un visi procesi tajā notiek ļoti lēni.
Taču februārī saule kļūst spēcīga un sāk sildīt auga vainagu, īpaši dārza dienvidu pusē. Ja apkārt ir sniegs, tas saules gaismu atstaro vēl spēcīgāk, padarot šo siltumu dubultu.
Kad saule uzsilda skujas vai lapas, tās sāk “elpot” un iztvaicēt ūdeni. Tā kā saknes joprojām atrodas ledū, tās nevar padot augšā jaunu ūdens malku. Rezultātā skujas un lapas vienkārši izžūst.
Cilvēki to bieži sauc par saules apdegumu, bet patiesībā augs vienkārši ir sakaltis no slāpēm spožajā saulē.
Dienas karstums un nakts sals
Vēl viena problēma ir lielās temperatūras svārstības. Dienā saule lapu var uzsildīt līdz pat plus grādiem, bet naktī uznāk pamatīgs sals. Šāda regulāra “sildīšana un saldēšana” augu ļoti novājina.
Piemēram, rododendri mēģina glābties paši, saritinot lapas trubiņās, lai mazinātu iztvaikošanu. Tomēr pat ar šo aizsardzību ne vienmēr pietiek, un pavasarī uz lapām parādās brūnas svītras, kas liecina par bojājumiem.
Papildus segšanai ir vēl kāds veids, kā palīdzēt augiem, ja tie sāk izskatīties bēdīgi. Brīdī, kad saule jau kārtīgi silda, bet saknes joprojām “sēž” ledū, var mēģināt šo ledu nedaudz atkausēt. Ja dārzā pieejams ūdens, augus, kas atrodas saulainākajās vietās, var apliet ar remdenu (ne karstu!) ūdeni.
Tas palīdzēs zemei ap saknēm atkust ātrāk, un augs varēs sākt uzņemt tik nepieciešamo mitrumu. Tāpat ir vērts atraust sniegu no augu apdobēm. Lai gan sniegs pasargā no liela sala, tas arī neļauj zemei iesilt.
Kad saule sāk sildīt zemi tieši, saknes sāk strādāt daudz ātrāk, un risks, ka skujas izžūs, ievērojami sarūk.
Ar ko un kā vislabāk segt?
Ja neesi paspējis augus pasargāt rudenī, februāra sākums ir pēdējais brīdis to izdarīt. Galvenais noteikums – materiālam ir jābūt elpojošam. Nekādā gadījumā nedrīkst izmantot plēves, spaiņus vai cieši noslēgtas kastes. Zem tiem augs vienkārši izsutīs.
Visvienkāršākais un lētākais veids ir egļu zari. Tie lieliski izkliedē saules starus, bet tajā pašā laikā ļauj gaisam brīvi cirkulēt. Tāpat var izmantot speciālos ēnošanas tīklus, kas parasti ir zaļā krāsā.
Tie aiztur lielāko daļu gaismas, pasargājot augu no pārkaršanas. Labi noder arī agrotīkls vai parastie džutas maisi. Pat balti miltu vai cukura maisi ir derīgi, ja vien tiem nav iekšā plastmasas oderes.
Viena no lielākajām kļūdām ir pārāk steidzīga seguma noņemšana. To drīkst darīt tikai tad, kad zeme ir pilnībā atkususi un auga saknes atkal spēj dzert ūdeni.
Ja segumu noņemsiet pirmajā siltajā un saulainajā pavasara dienā, augs saņems triecienu. Tas būs kā cilvēkam tumšā telpā pēkšņi iespīdināt acīs prožektoru.
Vislabāk izvēlēties pelēku, mākoņainu un mierīgu dienu seguma noņemšanai. Tad augs pamazām pieradīs pie gaismas un temperatūras maiņas bez liekām problēmām.
Kuri augi cieš visvairāk?
Dārzā ir savi “vārīgie punkti”, kam jāpievērš pastiprināta uzmanība. Visbiežāk no saules apdegumiem cieš Kanādas egles, īpaši populārā šķirne ‘Conica’, kas pavasaros mēdz palikt ruda no vienas puses.
Tāpat ļoti jūtīgas ir tūjas ar smalkām skujām, piemēram, šķirne ‘Teddy’, kā arī dažādi kadiķi ar dzeltenu vai zilganu nokrāsu. Arī bukši un mahonijas ziemas beigās bieži mēdz zaudēt savu skaisto zaļumu, ja netiek pieskatīti.
Parūpējoties par augiem šajās dažās nedēļās, pavasarī dārzs būs zaļš un veselīgs, nevis klāts ar brūniem un sakaltušiem zariem.
